Es nekad neplānoju audzināt traģēdiju

Foto: Emīlija Skota, Atjaunotā cerība par vecākiem

Mums visiem ir šī skaistā vecāku aina. Bērni smaida. Ģimenes smejas. Savvaļas puķes un tauriņi.

Bet dzīve ne vienmēr sanāk tā, kā mēs to gaidām. Mans vecāku plāns ir guvis daudzus pagriezienus, kurus es negaidīju. Slimi bērni. Paliek slimnīcā. Bullies. Brāļu un māsu ķīviņi. Un kur ir tauriņi?

Vislielākais negaidītais pavērsiens notika, kad mums bija jākļūst par vecākiem zaudējumu, traumu un traģēdiju dēļ. Mūsu mājas pagājušajā vasarā tika iznīcinātas Kalifornijas ugunsgrēkā, un mēs zaudējām visu. Mēs bijām bezpajumtnieki ar trim bērniem un četriem suņiem. Mums, burtiski, nebija nekā.

Nedēļas pēc ugunsgrēka bija grūtākās manā dzīvē. Man bija ne tikai jāpārvar traģēdija, bet mums bija trīs mazi bērni, kuriem bija nepieciešama mūsu palīdzība.

Mums bija daudz smagu dienu. Mūsu bērniem pietrūka rotaļlietu. Viņi nevarēja saprast, kāpēc mēs nevaram vienkārši doties mājās. Viņi lūdza valkāt drēbes, kuru mums vairs nebija. Viņi gribēja gulēt ar mīkstiem dzīvniekiem, kuri tagad atpūšas rotaļlietu debesīs. Divas nedēļas mums bija jādzīvo viesnīcas numurā, un pēc tam bija jāpāriet no īres uz īri. Dzīve bieži bija haotiska un saspringta.

Bet mēs tikām tam cauri. Man bieži jautā, kā mēs palīdzējām saviem bērniem tik smagā pieredzē. Godīgi sakot, mēs vienkārši audzinājām visu iespējamo. Mēs ļaujam viņiem skumt. Mēs ļaujam viņiem palaist garām savas rotaļlietas. Mēs nemēģinājām labot visas skumjās emocijas, kas viņiem bija. Mēs runājām caur sāpēm un apskāvām asaras. Mēs nomainījām lietas, kuras varējām, pilnībā apzinoties, ka lielāko daļu zaudētā nekad nevar aizstāt.

Mēs audzinājām traģēdiju. Mēs parādījām saviem bērniem pelnus, kas palika mūsu mājās. Mēs ļāvām viņiem ielikt roku nospiedumus betonā, kad sākās jaunās mājas celtniecība. Mēs parādījām viņiem, kā sabiedrība sanāk kopā, lai palīdzētu. Mēs ļaujam viņiem redzēt, kā, iestājoties traģēdijai, vienmēr uzvarēs labestība un cerība. Mēs neļāvām skumjām pārņemt un uzvarēt. Mēs pārvērtām traģēdiju par uzvaru.

Audzināšana grūtos laikos ir miljonu reižu grūtāka nekā audzināšana. Neatkarīgi no tā, vai tas ir zaudējums, sarežģītas diagnozes, sabrukums vai kāda cita cīņa, ko dzīve mums sagādā. Tas ir grūti. Bet grūtos laikos nav jāuzvar.

Mēs varam izvēlēties cīnīties ar sāpēm un pasniegt saviem bērniem skaistu elastības dāvanu. Mēs varam palīdzēt padarīt tos stiprākus. Mēs ne vienmēr varam smieties un tauriņus audzināt, bet varam cerēt. Cerība vienmēr uzvarēs.