Kā vientuļā mamma es jutos kā neveiksme. Tad es nokavēju savu lidojumu mājās.
Kas notiek, ja fiziski nevar atrasties divās vietās vienlaikus? Un pēkšņi jūs paļaujaties uz to, ka kāds cits paņems vaļību, to, ko jūs nolaidāt, neatkarīgi no apstākļiem, kas lika jums to nomest. Pēc tam iedomājieties, ka persona, no kuras jums jāpaļaujas, ir (a) kāds, uz kuru neesat rēķinājies ilgu laiku, un (b) kāds, par kuru jūs noteikti nevēlaties zināt, ka jums nepieciešama palīdzība.
Sniegotā dienā drīz pēc šķiršanās tā arī notika, un pirmo reizi es nojautu, ko nozīmē būt šķirtam vientuļajam vecākam. Neskatoties uz to, ka tikko atbrīvojos no laulības, kas man sagādāja sāpes un vilka mani uz leju, es nebiju ar to rēķinājies emociju uzplūds, ko es piedzīvoju pēc tam, kad esmu palaidis garām kaut ko tik vienkāršu kā 20 minūšu vecāks skolotājs konferencē.
Un, sasodīts, es arī biju pelnījis šo romantisko atpūtu! Tā bija mana brīvdiena vai, kā man patīk to saukt, šķiršanās sudraba odere. Nesen biju sācis satikties ar vīrieti, kādu, kurš man ļoti patika. Es dzīvoju Minesotā, netālu no bijušā vīra kopīgi audzināju. Cilvēks, kuru es redzēju, tomēr dzīvoja Sietlā. Tāpēc naktī pirms Pateicības dienas es izlaidu bērnus pie bijušā un iekāpu lidmašīnā uz Rietumkrastu, lai kādu laiku pavadītu kopā.
Es plānoju svētdien atgriezties Minesotā, tieši pirms meitas otrgadnieku vecāku un skolotāju konferencēm pirmdien. Līdz tam es nevienu no tiem nekad neesmu nokavējis vecāku un skolotāju konferencē mūsu četri bērni. Bet, kad es sēdēju Sietlas lidostā un visur skatījos uz sezonālu sniegu, es sapratu, ka visam ir pirmā reize. Es biju blakus sevī ar vainas sajūtu.
Negribīgi es piezvanīju bijušajam vīram un teicu, ka man viņu vajadzēs apmeklēt konferencē. Viņš gadu gaitā bija apmeklējis tikai dažas šādas konferences, bet es zināju, ka viņam viss būs kārtībā. Diemžēl viņš nejuta tādu pārliecības sajūtu kā es. Uzskatot, ka viņam vajadzīga krāpšanās lapa, viņš uzdeva mūsu 15 gadus vecajai meitai uzrakstīt rindkopu par katru klasi.
Viņa bija šausmās. Kā viņas tētis varēja lūgt viņai veikt mājas darbus, ja viņai jau bija tik daudz, un tikai tāpēc, lai viņš varētu apmeklēt viņas vecāku un skolotāju konferenci? Tas bija smieklīgi. Es nezināju, vai smieties vai raudāt. Es domāju, ka es to darīju kopā ar mūsu meitu, lai gan dažādu iemeslu dēļ. Vai tas, ka es nokavēju kaut ko tik pamatīgu kā vecāku un skolotāju konference, mums visiem varētu sagādāt šādas sāpes?
Mūsu meita izpildīja “uzdevumu” un pēc tam vainoja mani. Galu galā, ja es nebūtu ienācis savā dzīvē šo jauno vīrieti, kas nozīmēja mūsu ģimeni, es nebūtu palaidis garām vēl vienas svarīgas lietas "mamma". Viņai bija taisnība. Bet viņa arī kļūdījās, jo savā galvā zināju, ka man kā vientuļai sievietei vajadzētu būt iespējai atrast partneri, ar kuru es būtu laimīga un vēlos kādu dienu dalīties savā dzīvē. Katrā ziņā tas netraucēja sirdij sāpēt. Ceļojuma, tā saucamā savtīguma dēļ es biju tas, kurš izgāzās. Man bija slikti vainas sajūta.
Kas attiecas uz konferenci, mans bijušais vīrs pagāja ar lidojošām krāsām. Viņš dzirdēja visu par mūsu meitas nodarbībām, to, kā viņai klājas un kādās jomās viņai jāstrādā visa mācību gada laikā. Viņš man nodeva informāciju, un, lai gan es jutos vainīga, ka nokavēju šīs informācijas noklausīšanos manuprāt, bijušais sodīja mūsu meitu, jo es nebiju tur, lai to tieši klausītos atvieglots.
Pat manā prombūtnē, saule vēl uzlēca nākamajā dienā, mans bijušais vīrs pārdzīvoja pārbaudījumu, un mūsu meita galu galā man piedeva. Tad es zināju, ka neesmu vienīgā, kurai bija jāatrodas noteiktā vietā noteiktā laikā vai jādara viss kopā ar saviem bērniem un tikai viņu labā jo mans nosaukums bija “Mamma”. Ar vienu nokavēto lidojumu un vienu nokavēto konferenci es atbrīvojos no visa spiediena, ko izdarīju es pats. Tas mainīja dzīvi-uz labo pusi, mums visiem kā ģimenei, ieskaitot manu bijušo vīru.
Pēc gadiem, kad mēs ar savu jauno vīru (to pašu puisi, kuru apmeklēju Sietlā) ceļojām un abi nevarējām apmeklēt mana dēla sestās klases vecāku un skolotāju konferenci, mana vīra meita, nesen koledžas absolvente, bija gatava izaicinājums. Viņa devās uz manu un mana dēla tēva vārdā, jo viņš vēl dzīvoja Minesotā un nevarēja ierasties. (Vēlāk viņš pārcēlās arī uz Sietlu, lai nepalaistu garām šādus mirkļus.)
Visi skolā komentēja, cik “forši” bija mana dēla vecākā māsiņa konferencē, cik iespaidīgu jautājumu viņa uzdeva un cik viņa atbalstīja viņu un viņa mācīties. Un viņa to visu darīja, neliekot pamātei pildīt papildu mājasdarbus, nosūtot manu tikko sajaukto ģimeni tieši pie klases vadītāja.